Aknas dziedē smiltsērkšķis

Smiltsērkšķu labās īpašības nav nekāds jaunums. Jau mūsu ēras sākumā Ķīnā, Tibetā un citur tos izmantoja tautas medicīnā – ādas apdegumu un gremošanas trakta ārstēšanai, dzimumspējas stiprināšanai.
Lai gan smiltsērkšķus Latvijā joprojām uzskata par netradicionālu kultūru, pēdējos gadu desmitos tie arī pie mums kļuvuši ļoti populāri. Tautas medicīnā tos izmanto teju visu kaišu ārstēšanai – pret iesnām un saules apdegumu, holesterīna līmeņa pazemināšanai un imunitātes līdzsvarošanai, cīnoties pret paģiru sindromu.

Kas ir taukainā hepatoze?

Baltijas reģionā aknu aptaukošanās sindroms dažādu iemeslu dēļ varētu būt 10–20 procentiem cilvēku, rēķina profesors. Tas ir mazāk nekā Rietumeiropā, kur no šīs kaites ciešot aptuveni trešdaļa iedzīvotāju. Taču nav pamata ieslīgt sajūsmā par veselīgajiem latviešiem, jo, iespējams, šie aprēķini nav precīzi – mūsu valstī nav veikti epidemioloģiski pētījumi par saslimstību ar aptaukošanos.
Turklāt tās agrīnās stadijās nav īpašu specifisku simptomu, tāpēc daudzi nemaz nezina, ka viņu aknās ir pārāk daudz tauku. Par aknu aptaukošanos (taukaino hepatozi) var liecināt vēdera pūšanās, diskomforta sajūta labajā paribē, paaugstināta ķermeņa temperatūra, nogurums un citi simptomi.

Oranžais brīnums

Nektāra pagatavošanā tiek izmantota Latvijā radīta tehnoloģija, kuras pamatā ir pilnīga smiltsērkšķu augļu un to sēklu sasmalcināšana. "Tā galaproduktam nodrošina augstu bioloģiski aktīvo vielu, īpaši nepiesātināto taukskābju, saturu", skaidro Latvijas Valsts augļkopības institūta zinātniece Dalija Segliņa, kura smiltsērkšķu augļu pētniecībai veltījusi vairākus gadus.

Tie satur gan vitamīnus (īpaši bagātīgi C, E, K1, kā arī P un B grupas vitamīnus) un minerālvielas (varu, cinku, kobaltu, molibdēnu, mangānu, dzelzi, kalciju, magniju, svinu, fosforu), gan dažādus fenolu savienojumus, karotinoīdus un citas vērtīgas vielas. Smiltsērkšķu augļos atrodama arī askorbīnskābe, ābolskābe, skābeņskābe un dzintarskābe, kas veido to kopējo skābumu.

Veicot dzēriena bioķīmisko izvērtēšanu, Dalija Segliņa secinājusi, ka smiltsērkšķu mīkstuma un sēklu eļļu sastāvs ir atšķirīgs. Mīkstuma eļļas bioķīmisko aktivitāti skaidro ar augsto palmitīnskābes saturu (pat līdz 30 procentiem). Šī taukskābe pasaules augu valstī ir reti sastopama. Tā atrodama ādas tauku sastāvā, veicina šūnu veidošanos un audu dzīšanu. Savukārt smiltsērkšķu sēklu eļļas sastāvā ir līdz 30 procentiem linolskābes un linolēnskābes. Neaizstājamas taukskābes, kas nepieciešamas normālai organisma darbībai un ko noteikti jāuzņem ar pārtiku.
Ierobežotā finansējuma dēļ pētījumā nav līdz galam izdevies noskaidrot, kāpēc taukainās hepatozes gadījumā tieši smiltsērkšķi ir tik efektīvi. Profesors Juris Pokrotnieks pieļauj, ka vaininieks varētu būt E vitamīns. Tā ir daudz gan mīkstumā, gan arī sēklās – simt gramos Latvijā audzētu smiltsērkšķu augļos 20 līdz 30 miligrami.

"Modernā medicīna ir balstīta uz pierādījumiem. Tas nozīmē: lai apgalvotu, ka zālēm vai funkcionālās pārtikas produktam ir noteikta iedarbība, tas vispirms jāpierāda. Turklāt ļoti tīri, pārliecinoši. Pašlaik ar smiltsērkšķiem to nevaru izdarīt. Bet hipotētiski varu sacīt, ka aknu slimniekiem palīdz E vitamīns to sastāvā," atzīst profesors Juris Pokrotnieks. Šī pieņēmuma pamatā ir kāds nesen publiskots Šveices zinātnieku augsta ranga pētījums par steatohepatītiem, kurā izdevies pierādīt E vitamīna efektivitāti.

Pasaulē valdošās tendences liecina, ka arvien vairāk cilvēku labprātāk atsakās no zāļu lietošanas, priekšroku dodot veselīgiem produktiem, kas atbilst funkcionālās pārtikas kritērijiem. Smiltsērkšķu nektārs ir viens no tādiem.

Lavanda, dabisks ārstniecības līdzeklis

Jau senie romieši svaigumam un aromātam savām iecienītajām vannām pievienojuši lavandu. Droši vien tālab nosaukumā ir latīniskās izcelsmes "lava" ar mazgāšanas nozīmi.

Par lavandas izcelsmes vietu uzskata Vidusjūras piekrasti, no kurienes šis augs izplatījās arī citās zemēs un nonāca gan kosmētikas kārbiņās, gan zāļu skapīšos un virtuves plauktos.

Lavanda ir populāra savas rūgtenās smaržas un ārstniecisko īpašību dēļ. Svaigā augā ir līdz 2 % ēterisko eļļu, lielākoties – ziedos. Tas ir galvenais iemesls, kādēļ lavandu audzē. Sastāvā ir arī vērā ņemams daudzums miecvielu un rūgtvielu.

Augam piemīt antibakteriālas, anestezējošas un nomierinošas īpašības. Lavandas ēterisko eļļu lieto bezmiega novēršanai, uzbudināmības, galvassāpju un stresa mazināšanai. Antibakteriālo īpašību dēļ ar to pat mēdz apstrādāt brūces, vienlaikus novēršot arī infekcijas iespējas. Tāpēc eļļa piemērota gan apdeguma sāpju remdēšanai, gan garīgā un fiziskā līdzsvara atjaunošanai. Īpaši plašs lietojums ir kosmētikā un aromterapijā – inhalācijām, to izmanto arī pirts rituālos.

 

Tēja palīdz pret galvas sāpēm. Ar lavandas palīdzību var labvēlīgi ietekmēt kuņģa skābes stiprumu, uzlabot apetīti, mazināt arteriālo asinsspiedienu un žults atteci. Tēju gatavo un lieto tāpat kā citus ārstniecības augu uzlējumus.

Lavandas ziedus, lapas, lakstus un ēterisko eļļu iesaka kā piedevu ārstnieciskām peldēm pret neiralģiskām un reimatiskām sāpēm.

Ar lavandu var iesmaržināt ne vien ūdeni vannošanās laikā, bet arī izmazgātu apģērbu. Izkaltēti lavandas ziedi palīdz no drēbju skapjiem aizbaidīt kodes
.Kaltēti lavandas stiebri ir tikpat smaržīgi kā ziedi, taču nav izskatīgi. Tādēļ tos var izmantot aromātiskos spilventiņos un novietot skapī, vannas istabā vai pie gultas. Telpu gaisa aromatizēšanai lavandu pievieno arī citu augu un garšvielu maisījumiem: lauram, rozei, majorānam, krustnagliņām, muskat­riekstam.


Kulinārijā lavandas ziedus vai kātus bieži izmanto itāļu, franču un spāņu virtuvē. Tomēr daudziem pie specifiskās rūgtenās smaržas un garšas ir jāpierod. Ar lavandu aromatizē jēra gaļas sautējumu, zivju ēdienus, dārzeņu zupas, mērces, konditorejas izstrādājumus, bezalkoholiskos dzērienus, liķierus un vīnus. Lavanda labi sader ar dillēm, salviju un pupumētru. Kopā ar kadiķogām piemērota gaļas (sevišķi – medījumu) kūpināšanai.