trešdiena, 2013. gada 23. janvāris

Meža zemene



Senatnē dziedniekiem esot bijis teiciens: “Tajā mājā, kurā ēd zemenes, ārstiem nav ko darīt”. Tibetas medicīnā zemenes uzskata kā līdzekli pret priekšlaicīgu novecošanos, jaunības un ilgdzīvošanas eleksīru. Pasaulē mūsdienās ir sastopamas 20 savvaļas zemeņu veidi.

Tie, kas šogad gāja un cītīgi mežā meklēja papardes ziedu, taisīja pirtij slotiņu vai arī vienkārši pastaigājās pa mežu, noteikti ir pamanījuši, ka ir gatavas meža zemenes un ogu ir daudz. Meža zemenes ir ļoti aromātiskas un garšīgas, to nu neviens nevar noliegt. Parasti tās var atrast saulainos uzkalnos un izcirtumos, īpaši priežu mežos. Tās, protams, var atrast arī tirgū pie tantiņām, taču nevajag slinkot, jāiet uz mežu un jālasa pašiem ne tikai ogas, bet arī lapas.

Zemenīšu augļi satur askorbīnskābi, B grupas vitamīnus, ēteriskās eļļas, miecvielas, cukurus, organiskās skābes, pektīnvienas, flavonoīdus un mikroelementus. Līdzīgi ir arī ar lapām. Ogās visvairāk ir C vitamīna, kas zemenēs ir pat vairāk nekā citrusaugļos. 150 g ogu ir pietiekošs daudzums,lai uzlabotu garastāvokli.

Tējas vajadzībām lapas ievāc pēc iespējas ātrāk, kamēr tajās ir pēc iespējas mazāk miecvielu. Tās ievāc, kamēr meža zemenes zied, parasti tas ir maijs, jūnijs, taču to var darīt arī jūlijā. Citi literatūras avoti saka, ka lapas jāvāc vasaras beigās. Žāvē ēnainā vietā vai labi vēdināmās telpās. Ogas ievāc no rīta, sausā laika, kad rasa jau ir nožuvusi, vai arī pēcpusdienā. Mitrā laikā vāktie auglīši ātri sāks pelēt, karstumā vāktie – sasutīs. Ledusskapī ogas var glabāt 2-3 dienas.

Svaigā veidā zemenīšu augļus lieto kā diētisku līdzekli anēmijas gadījumā, aknu, žultspūšļa, liesas, kuņģa, nieru slimību ārstēšanā, ginekoloģiskas asiņošanas un mazasinības gadījumā. Tautas medicīnā zemenīšu tēju lieto pret sklerozi, hipertoniju, zarnu darbības regulēšanai. Ārīgi – ekzēmu, sastrutojumu un čūlu ārstēšanai. Zemeņu lapu novārījums der pret caureju, svīšanu naktīs, vielmaiņas traucējumiem ( pumpas, izsitumi, pinnes, furunkuļi). Tēju dzer arī saaukstēšanās gadījumos un lai samazinātu cukura daudzumu asinīs.

Ja sapnī gadās redzēt zemenes – zemeņu lasīšanu, ēšanu, pirkšanu, kāda cienāšanu ar to – priecājieties, jo tas viss ir tikai uz labu. Tautas ticējumi saka, ka ja sapnī redz zemenes, tas nozīmē, ka radīsies iespēja sasniegt izvirzītos mērķus. Ja lasa zemenes un to ir ļoti daudz – tad drīzumā stipri iemīlēšoties. Ja zemenes ēd, tad drīzumā saņemsiet ziņas, kas iepriecinās. Ja zemenes tiek pirktas, gaidāmi būtiski ienākumu palielinājumi. Lai arī Jums sapņos izdodas tās redzēt!

Nobeigumā vēl kāda interesanta recepte, ko varētu šogad izmēģināt – meža zemeņu liķieris! Viss, kas ir nepieciešams ir meža zemenes un cukurs! Recepte: “Burkā ber kārtām meža zemenes, pārkaisot ar cukuru, liek saulainā vietā, burku pārsedzot ar vairākām kārtām pārlocītu marli vai kokvilnas audumu. Kad no ogām izdalījusies sula, atkal ber zemenes, lai burka būtu pilna. Tā turpina, līdz burka pilna ar sulu līdz malām. Turot saulainā vietā, zemeņu sula izrūgst. Kad tā izrūgusi, nolej izveidojušos liķieri no biezumiem, ielej pudelē un glabā vēsā vietā.”

Pīlādzis



Pīlādzis, saukts arī par cermūksli, sērmūksli, pīlenģi un pūceni, ir visiem labi pazīstamais koks ar baltiem smaržīgiem ziediem un sarkani oranžām ogām. Ārstniecībā lieto ziedu tēju, taču iecienītākas ir ogas. Ja nepatīk ogu rūgtā garša, tad der ņemt vērā, ka tā samazinās pēc salnām, kā arī ogas sasaldējot. No tām gatavo uzlējumus un tējas. Ogas parasti ievāc no augusta līdz oktobrim, taču tās var ievākt arī pēc salnām. Kaltētus augļus var uzglabāt 2 gadus.

Pīlādži satur daudz C vitamīna, A vitamīnu, daudz karotīna, miecvielu, organisko skābju un ēterisko eļļu. No pīlādžu ogām var pagatavot arī vīnu, tā kā tās satur līdz pat 9% cukura. Ogas žāvē 70-80 grādu temperatūrā līdz tās saspiežot nelīp kopā, un uzglabā slēgtos stikla traukos. Kaltēti pīlādži ieteicami gremošanas veicināšanai. Pietiks, ja tiks apēstas vien nedaudz vairāk kā 10 ogas.

Pīlādzi lieto pret hipovitaminozēm, arī kā diurētisku un asinis apturošu līdzekli. Sakaltētu ogu novārījums ir labs līdzeklis pret caureju un pūšļa kaitēm. Literatūrā var atrast informāciju arī par to, ka tas palīdz cīņā ar aterosklerozi, normalizē holesterīna līmeni, kā arī palīdz pret aknu, nieru, locītavu, kuņģa un zarnu trakta slimībām, diabētu un mazasinību.

Pīlādžu novārījumu pagatavo, ņemot ēdamkaroti ogu (svaigu vai kaltētu), aplejot ar 2 glāzēm ūdens, un 10 minūtes vārot, tad to atdzesē. Lieto pa pusglāzei trīs reizes dienā.

Savukārt svaigu sulu lieto dizentērijas, cingas (kopā ar medu), hipertonijas, aterosklerozes ārstēšanai un kā vieglu caurejas līdzekli bērniem.

No pīlādžiem var pagatavot dažādus gardumus. Piemēram, lai pagatavotu pīlādžu želeju, ņem 1 kg ogu un 1 kg cukura. Ogas nomazgā, noplaucē verdošā ūdenī un vāra mīkstas. Izvārītās ogas izberž caur sietu, masai pievieno cukuru un vāra, līdz želeja gatava. Gatavību var pārbaudīt, uz šķīvja uzpilinot nelielu daudzumu želejas – ja tā neizplūst, tad ir gatava.

Lai pagatavotu pīlādžu liķieri, no ogām nepieciešams izspiest sulu. Iegūto sulu karsē, ik pa laikam noņemot putas. Kad sula ir dzidra, to nokāš, pieliek cukuru (uz 1L sulas nepieciešams 1,3 kg cukura) un pavāra vēl 4-5 minūtes. Sīrupam pielej glāzi citronu sulas un glāzi degvīna. Ja sanāk par stipru, var pieliet nedaudz ūdeni. Pilna pudelēs un liek nostāvēties 2 mēnešus.

Var pagatavot arī losjonu taukainas sejas ādas kopšanai. Tam būs nepieciešamas 2 ēdamkarotes sasmalcinātu pīlādžogu, kam pievienota ēdamkarote medus, tējkarote ābolu etiķa un glāze tīra ūdens. Maisījumu uz kādu pusstundu noliek nostāvēties un pēc tam pievieno mazliet degvīna.

Tautas ticējums – ja pīlādzim ir daudz ogu, tad gaidāma auksta ziema. Vai pamanījāt, kā ir šogad?

Uzmanību: Parastos pīlādžus nedrīkst lietot, ja ir pastiprināta asins recēšana.

Meža zemene



Senatnē dziedniekiem esot bijis teiciens: “Tajā mājā, kurā ēd zemenes, ārstiem nav ko darīt”. Tibetas medicīnā zemenes uzskata kā līdzekli pret priekšlaicīgu novecošanos, jaunības un ilgdzīvošanas eleksīru. Pasaulē mūsdienās ir sastopamas 20 savvaļas zemeņu veidi.

Tie, kas šogad gāja un cītīgi mežā meklēja papardes ziedu, taisīja pirtij slotiņu vai arī vienkārši pastaigājās pa mežu, noteikti ir pamanījuši, ka ir gatavas meža zemenes un ogu ir daudz. Meža zemenes ir ļoti aromātiskas un garšīgas, to nu neviens nevar noliegt. Parasti tās var atrast saulainos uzkalnos un izcirtumos, īpaši priežu mežos. Tās, protams, var atrast arī tirgū pie tantiņām, taču nevajag slinkot, jāiet uz mežu un jālasa pašiem ne tikai ogas, bet arī lapas.

Zemenīšu augļi satur askorbīnskābi, B grupas vitamīnus, ēteriskās eļļas, miecvielas, cukurus, organiskās skābes, pektīnvienas, flavonoīdus un mikroelementus. Līdzīgi ir arī ar lapām. Ogās visvairāk ir C vitamīna, kas zemenēs ir pat vairāk nekā citrusaugļos. 150 g ogu ir pietiekošs daudzums,lai uzlabotu garastāvokli.

Tējas vajadzībām lapas ievāc pēc iespējas ātrāk, kamēr tajās ir pēc iespējas mazāk miecvielu. Tās ievāc, kamēr meža zemenes zied, parasti tas ir maijs, jūnijs, taču to var darīt arī jūlijā. Citi literatūras avoti saka, ka lapas jāvāc vasaras beigās. Žāvē ēnainā vietā vai labi vēdināmās telpās. Ogas ievāc no rīta, sausā laika, kad rasa jau ir nožuvusi, vai arī pēcpusdienā. Mitrā laikā vāktie auglīši ātri sāks pelēt, karstumā vāktie – sasutīs. Ledusskapī ogas var glabāt 2-3 dienas.

Svaigā veidā zemenīšu augļus lieto kā diētisku līdzekli anēmijas gadījumā, aknu, žultspūšļa, liesas, kuņģa, nieru slimību ārstēšanā, ginekoloģiskas asiņošanas un mazasinības gadījumā. Tautas medicīnā zemenīšu tēju lieto pret sklerozi, hipertoniju, zarnu darbības regulēšanai. Ārīgi – ekzēmu, sastrutojumu un čūlu ārstēšanai. Zemeņu lapu novārījums der pret caureju, svīšanu naktīs, vielmaiņas traucējumiem ( pumpas, izsitumi, pinnes, furunkuļi). Tēju dzer arī saaukstēšanās gadījumos un lai samazinātu cukura daudzumu asinīs.

Ja sapnī gadās redzēt zemenes – zemeņu lasīšanu, ēšanu, pirkšanu, kāda cienāšanu ar to – priecājieties, jo tas viss ir tikai uz labu. Tautas ticējumi saka, ka ja sapnī redz zemenes, tas nozīmē, ka radīsies iespēja sasniegt izvirzītos mērķus. Ja lasa zemenes un to ir ļoti daudz – tad drīzumā stipri iemīlēšoties. Ja zemenes ēd, tad drīzumā saņemsiet ziņas, kas iepriecinās. Ja zemenes tiek pirktas, gaidāmi būtiski ienākumu palielinājumi. Lai arī Jums sapņos izdodas tās redzēt!

Nobeigumā vēl kāda interesanta recepte, ko varētu šogad izmēģināt – meža zemeņu liķieris! Viss, kas ir nepieciešams ir meža zemenes un cukurs! Recepte: “Burkā ber kārtām meža zemenes, pārkaisot ar cukuru, liek saulainā vietā, burku pārsedzot ar vairākām kārtām pārlocītu marli vai kokvilnas audumu. Kad no ogām izdalījusies sula, atkal ber zemenes, lai burka būtu pilna. Tā turpina, līdz burka pilna ar sulu līdz malām. Turot saulainā vietā, zemeņu sula izrūgst. Kad tā izrūgusi, nolej izveidojušos liķieri no biezumiem, ielej pudelē un glabā vēsā vietā.”

Pīlādzis



Pīlādzis, saukts arī par cermūksli, sērmūksli, pīlenģi un pūceni, ir visiem labi pazīstamais koks ar baltiem smaržīgiem ziediem un sarkani oranžām ogām. Ārstniecībā lieto ziedu tēju, taču iecienītākas ir ogas. Ja nepatīk ogu rūgtā garša, tad der ņemt vērā, ka tā samazinās pēc salnām, kā arī ogas sasaldējot. No tām gatavo uzlējumus un tējas. Ogas parasti ievāc no augusta līdz oktobrim, taču tās var ievākt arī pēc salnām. Kaltētus augļus var uzglabāt 2 gadus.

Pīlādži satur daudz C vitamīna, A vitamīnu, daudz karotīna, miecvielu, organisko skābju un ēterisko eļļu. No pīlādžu ogām var pagatavot arī vīnu, tā kā tās satur līdz pat 9% cukura. Ogas žāvē 70-80 grādu temperatūrā līdz tās saspiežot nelīp kopā, un uzglabā slēgtos stikla traukos. Kaltēti pīlādži ieteicami gremošanas veicināšanai. Pietiks, ja tiks apēstas vien nedaudz vairāk kā 10 ogas.

Pīlādzi lieto pret hipovitaminozēm, arī kā diurētisku un asinis apturošu līdzekli. Sakaltētu ogu novārījums ir labs līdzeklis pret caureju un pūšļa kaitēm. Literatūrā var atrast informāciju arī par to, ka tas palīdz cīņā ar aterosklerozi, normalizē holesterīna līmeni, kā arī palīdz pret aknu, nieru, locītavu, kuņģa un zarnu trakta slimībām, diabētu un mazasinību.

Pīlādžu novārījumu pagatavo, ņemot ēdamkaroti ogu (svaigu vai kaltētu), aplejot ar 2 glāzēm ūdens, un 10 minūtes vārot, tad to atdzesē. Lieto pa pusglāzei trīs reizes dienā.

Savukārt svaigu sulu lieto dizentērijas, cingas (kopā ar medu), hipertonijas, aterosklerozes ārstēšanai un kā vieglu caurejas līdzekli bērniem.

No pīlādžiem var pagatavot dažādus gardumus. Piemēram, lai pagatavotu pīlādžu želeju, ņem 1 kg ogu un 1 kg cukura. Ogas nomazgā, noplaucē verdošā ūdenī un vāra mīkstas. Izvārītās ogas izberž caur sietu, masai pievieno cukuru un vāra, līdz želeja gatava. Gatavību var pārbaudīt, uz šķīvja uzpilinot nelielu daudzumu želejas – ja tā neizplūst, tad ir gatava.

Lai pagatavotu pīlādžu liķieri, no ogām nepieciešams izspiest sulu. Iegūto sulu karsē, ik pa laikam noņemot putas. Kad sula ir dzidra, to nokāš, pieliek cukuru (uz 1L sulas nepieciešams 1,3 kg cukura) un pavāra vēl 4-5 minūtes. Sīrupam pielej glāzi citronu sulas un glāzi degvīna. Ja sanāk par stipru, var pieliet nedaudz ūdeni. Pilna pudelēs un liek nostāvēties 2 mēnešus.

Var pagatavot arī losjonu taukainas sejas ādas kopšanai. Tam būs nepieciešamas 2 ēdamkarotes sasmalcinātu pīlādžogu, kam pievienota ēdamkarote medus, tējkarote ābolu etiķa un glāze tīra ūdens. Maisījumu uz kādu pusstundu noliek nostāvēties un pēc tam pievieno mazliet degvīna.

Tautas ticējums – ja pīlādzim ir daudz ogu, tad gaidāma auksta ziema. Vai pamanījāt, kā ir šogad?

Uzmanību: Parastos pīlādžus nedrīkst lietot, ja ir pastiprināta asins recēšana.