Alksnis

Nereti lauku ļaudis uz alkšņiem met nīgru skatu. Un kā nu ne, ja ar tiem visas grāvmalas augtin pieaugušas! Taču alksnis ir dziedinošs koks tas atveseļo zemi, līdzīgi pupām, kā arī palīdz tikt pie veselības cilvēkiem. Var lietot kā mizu un lapas, tā arī alkšņu spurdzes un «čiekuriņus» (pēdējie it labi ievācami arī ziemā). Pie mums aug melnalkšņi un baltalkšņi. Melnalkšņus savulaik vērtējuši koksnes dēļ, un lapas tiem ir ar taisnu vai uz iekšu pret kātu vērstu galu. Zied martā – aprīlī, pirms lapu izplaukšanas. Jaunās lapas un dzinumi ir lipīgi. Baltalkšņi iecienīti kā labs koks gaļas izstrādājumu žāvēšanai. Alkšņi - baltais un melnais - pēdējais vislabāk aug gar upmalām. Melnalkšņa sārtā koksne vērtīgāka, sevišķi lietām, kam jāiztur ilgstošs slapjums: muciņām, ķipīšiem, koka akām. Elektrotehnikā izmanto kā izolācijas materiālu. Tiek vītas arī izturīgas virves. Sakņu ekstraktu izmanto kā krāsvielu (melna, pelēki – dzeltena, sarkana). Ļoti savdabīga ir metode, kā alkšņi vairojas. Tie savas sēkliņas vēl ziemā izkaisa uz sniega. Tad ūdens kūstot tās nogādā uz kādu citu vietu, kas dažreiz var būt visai tālu no mātes koka. Alkšņiem ir vēl viena brīnumaina īpašība – viņi uztur zemes dzīvīgumu. Kamēr strauta, mazas upītes vai grāvja malā aug alkšņi, pa to tek ūdens un apkārt mīt dzīvība. Ja alkšņus nocērt, tad ūdens upītē pazūd, dzīvība iznīkst, bet pati ūdenstece pārvēršas par tādu kā pilsētas ielas rensteli, kura parasti ir sausa un nedzīva, tikai lietus laikā pa to noplūst liela straume. Šai alkšņu spējai uzturēt dzīvību savā apkārtnē pagaidām nav zinātniska pamatojuma. Alksnis ar savām stiprajām mietsaknēm lieliski nostiprina upīšu, strautu un grāvju krastus. Tos nekad neizgāž vējš. Dižākie melnalkšņi ir Sēmē (Tukuma rajons) un Saulkrastos. To apkārtmērs – kā vienam tā otram – ir 4,3 m.

Par alkšņu vērtību zināja tālā senatnē, Druīdi ir novērtējuši sarkano krāsvielu. Izdarot arheoloģiskos pētījumus mūžīgā sasaluma zonā Sibīrijā tika atrasts mamuts (vecums aptuveni 39000 gadi), kura kuņģa saturā konstatēja bērzu alkšņu uc. koku lapu paliekas. Ir konstatēts ka senie vikingi savām laivām dažas detaļas izgatavoja no alkšņa koksnes. Alksnis ir arī seno ķeltu mēness kalendāra astroloģiskā zīme (18. marts – 14. aprīlis). Ķelti mitoloģijā alksnis saista ar āzi – lielu gigantu un varenu karali senajā Britānijā. Senā mītā “Koku kauja” alksnis cīnās pirmajās rindās, kas runā par alkšņa mēnesī dzimušajiem piemītošo drosmi. Īrijas pamatiedzīvotājiem bija uzskats ka nocirst svēto koku ir noziegums. Kas to izdarīja, bija atbildīgs par visām nelaimē kas ciemu piemeklēja. Tādam cilvēkam arī draudēja iespēja, ka viņa mājoklis nodegs. Krievijas tautai - udmurtiem alksnis bija arī svētais koks. To dēvēja arī “koks – dvēsele”, jo it kā kokā iemājo mirušo cilvēku dvēseles.

ĀRSTNIECISKĀ IEDARBĪBA

• Augļkopas (čiekuriņus) ievāc rudenī vai ziemā (līdz martam). Nokritušos čiekuriņus neievāc, jo tiem nav dziednieciskas vērtības. Pēc ievākšanas kaltē. Var glabāt ap četriem gadiem. Mizu ievāc pavasarī vai vasaras pirmajā pusē. Pēc ievākšanas kaltē. Lapas ievāc agri pavasarī.
• Miza satur: ēteriskās eļļas, triterpenoīdus, steroīdus, vitamīnu PP, miecvielas
• Lapās ir konstatēts: aldehīdi dlutenols, steroīdi, vitamīns C, flavonoīdi, skābes.
• Augļkopas satur: triterpenoīdus, steroīdus, fenolkarbonskābes, miecvielas, kumarīnu, flavonoīdus, tauku eļļas, taukskābes, alifātiskos spirtus.
• Alkšņu preparātiem piemīt savelkoša, pretiekaisuma, pretmikrobu, asiņošanas apturēšanas, brūču sadziedēšanas, sviedrējošas īpašības. Mazina noslieci uz alerģiju, tajā skaitā pārtikas alerģiju.

PIELIETOJUMS TAUTAS MEDICĪNĀ

• Spurdžu (vīrišķo ziedkopu) uzlējums Dzer saaukstēšanās, plaušu, ādas slimību un diatēzes gadījumā.
• Spurdžu tinktūra. Pret caurejas līdzekli (1 tējkaroti spurdžu aplej ar 100 g degvīns, aizkorķē un ļauj divas nedēļas nostāvēties; lieto pa 15 – 20 pilieniem 3 reizes dienā).
• Čiekuriņi (augļkopas). Sekmē rūgšanas – pūšanas procesu mitēšanos hronisku zarnu trakta kaišu gadījumos, kā arī veicina gļotādu epitelizāciju, tāpēc to uzlējumu lieto, ja ir kuņģa sāpes, ilgstošas caurejas, zarnu katars, enterīti, kolīti, kā arī dizentērija: uz 1 glāzi verdoša ūdens ņem 1 – 2 ēdamkarotes (5 – 10 g) čiekuriņu, ļauj 4 stundas ievilkties siltā vietā (vislabāk termosā), tad izkāš un lieto pa 1/2 glāzei 2 – 3 reizes dienā pirms ēšanas.
• Augļkopu tinktūra (spirta uzlējums) Dzer epilepsijas gadījumā (30 – 40 pilienus 2 – 3 reizes dienā).
• Mizas novārījums Pret reimatismu, iekaisušām acīm, vārīgām smaganām, kakla sāpēm (ņem 1 ēdamkaroti uz 1 glāzi ūdens).
• Jaunas lapas Izmanto vannām, ja kājas svīst vai ir nogurušas. Svaigas lapiņas saberž un pieliek pie pirkststarpu izsutumiem.
• Alkšņu lapu suteņi Dažādu ādas un kaulu kaišu gadījumos To dara šādi: piebrauka ar lapām pilnu kublu, uzgāž tām virsū nedaudz verdoša ūdens un uzliek vāku, lai lapas labi sakarst. Tad slimais iegremdējas lapās līdz jostas vietai vai kaklam un apņem sev apkārt bieza auguma gabalu (lai lapas tik ātri neatdzistu). Šādā «vannā» sēž no pusstundas līdz stundai.
• Novārījumu vai uzlējumu izmanto kā atveseļošanās līdzekli akūtu tievo un resno zarnu sieniņu slimšanas gadījumos, pēc dizentērijas. Samazina rūgšanas un pūšanas procesus ķuņģa – zarnu trakta saslimšanu gadījumos. Atjauno bojātās gļotādas šūnas. Dažkārt izmanto arī kuņģa un 12-pirkstu zarnas čūlu ārstēšanas procesā, zarnu trakta asiņošanas gadījumā. Izmanto arī ādas iekaisumu un apdegumu, smaganu asiņošanas, deguna asiņošanas gadījumos mutes dobuma un kakla skalošanai. Rekomendē arī poliartrīta un saaukstēšanās gadījumos.
• Lapu novārījums Iesaka kā vieglu atslābinošu, sviedrējošu un pretklepus līdzekli. Izmanto reimatisma un podagras gadījumos. Piemīt arī pretvēža iedarbība.
• Augļkopu novārījums dizentērijas gad. 50 g augļkopas, 1 l ūdens. Lieto 3 glāzes dienā.
• Augļkopu novārījums maisījums dizentērijas gad. Vienādās devās svaigi alkšņu pumpuri, platkājiņu – ratēju saknes, dzelošās nātres saknes. 50 g masas aplej ar 1 l ūdeni. Nakti nostādina, no rīta vāra 10 min. Dzer karstu 1 glāzi, bet pārējo nākošajā dienā, četrās reizēs.
• Lapu vannas mazina noguruma sajūtu kājās pēc ilgstošas fiziskas slodzes.
• Mastiopātijas profilaksei Vienādās devās alkšņu augļkopas, piparmētras, baldriāna sakne, asinszāle, sunīši. 2 ēdk masas, 1 gl verdoš ūdens. Aplej, nostādina. Lieto pa 1 gl dienā.
• Augļkopu uzlējuma pagatavošana 4 g augļkopas, 1 gl verdošs ūdens. Aplej ar verdošu ūdeni un nostādina slēgtā traukā 2-3 stundas, izkāš. Lieto ¼ glāzi 3-4 reizes dienā pirms ēšanas.
• Augļkopu novārījuma pagatavošana 10 g sasmalcinātas augļkopas, 1 gl ūdens. Aplej ar karstu ūdeni un vāra ūdens peldē 30 min, izkāš un pievieno ūdeni līdz sākotnējam daudzumam. Lieto 1-2 ēdk. 3-4 reizes dienā pirms ēšanas.
• Lapu uzlējums 15 g sasmalcinātas lapas, 1 gl ūdens. Aplej ar karstu ūdeni un vāra ūdens peldē 15 min. Atdzesē 45 min, izkāš, pievieno ūdeni līdz sākotnējam daudzumam. Lieto 1/3 gl 2-3 reizes dienā 30 min. pirms ēšanas.
• Lapu pelde Pielieto saaukstēšanās gadījumos sviedrēšanas nolūkos. Slimo noguldina uz lapu kārtas, apkārt un virsū uzliek biezu lapu kārtu. Pārsedz ar biezu segu. Pēc kāda laika sākas svīšana. Šāda sviedrēšanas metode ieteicams cilvēkiem ar vāju sirdi.

Acālija

Acālijas dzimtene ir Japāna, Ķīna, Indija. Austrumu valstīts acāliju uzskata par sievietes skaistuma simbolu. Brīvā dabā acālijas sastopamas Austrumu Āzijā, Karpatos, Kaukāzā. No grieķu valodas burtiski tulkojot vārdu “acālija” nozīmē “sauss”. Acālija līdz ieplaukst ziedi izskatās kā necils, sauss krūmiņš ar maziņām lapiņām. Ziedi ilgi ir pumpuru veidā, bet vienā mirklī tie visi izplaukst. Vienam krūmam var būt līdz 500 ziediem vienlaicīgi un katrs zied aptuveni 18 dienas. Viss krūmiņš zied 2.5 mēnešus. Eiropā acālijas parādījās XVII gadsimtā, bet tikai pēc 50 gadiem sāka augu pētīt un kultivēt. 1820. gadā tika radītas pirmās šķirnes. Nogriezti acālijas ziedi vāzē uzglabājas līdz 2 nedēļām.

Sena leģenda vēsta. Otro nedēļu turpinājās Seno grieķu kaujas kalnainās Kolhidas pilsētās meklējot zelta aunādu. Grieķi priecājās par vieglajām uzvarām un pēkšņi tos Atēnu kaujās pārsteidza nelaime: kareivji kalnos atrada lielu bišu dravu. Sātīgi pieēdušies medu tie kritušu zemē un palikuši nejūtīgi. Karavadonis Ksenofonts, savā stāstījumā atzīmējis, ka apkārtnē neesot nekas tāds bijis, kas varētu izraisīt nelaimi. Esot bijis ļoti daudz slimo, bet nākošajā dienā neviens neesot nomiris un sākuši nākt pie samaņas. Trešā un ceturtajā dienā cēlušies kājās pilnīgi zaudējuši spēkus. Izrādījās, ka grieķu kareivji ēduši savvaļas rododendru, mūsdienās kultivētās acālijas sena priekšteča ziedu medu.

Acālija ir dāsna ar medu, kurš satur specifiskas vielas – alkaloīdus. Svaigas acālijas lapas ir indīgas. Acālijai piemīt spēcīga enerģētika. Acālija pēc horoskopa iederas vērsim. Indijas un Japānas acālijas uztur mājās mundruma enerģiju. “Attīra” apkārtējo atmosfēru no tenkām un sīkumainām domām. Mazina egoisma izpausmi. Palīdz atrast spēkus un izlēmību veikt lielus un sarežģītus darbus. Mazina miegainības sajūtu. Lieliski palīdz tiem kam grūti no rītiem piecelties. Tumši sarkanās acālijas izmanto cīņai pret kodēm un sīkajām mājas skudriņām. Acālija paaugstina mājas gaisa mitruma līmeni.

Saindēšanās pazīmes. Pastiprināta siekalu izdalīšanās, sekrēta izdalīšanās no deguna, acu asarošana, vemšana.

Āboliņš

Zied no maija līdz septembrim. Vāc tikai pašas ziedu galviņas, ziedēšanas laikā, bez kātiņiem, nenobrūnējušas, tūlīt žāvē sausā vietā bēniņos vai nojumē. Uzglabā slēgtā traukā 1 gadu. Saimnieciskai vajadzībai ievāc no vasaras līdz rudenim. Glabā kaltētā, skābētā un marinētā veidā. Ziedi satur ogļhidrātus, C, B, E, K vitamīnus, karotīnu, miecvielas, ēteriskās eļļas, taukskābes, mikroelementus, dažādus glikozīdus.

Daudzgadīgs augs, 20-50 cm. augstumā. Lapas ir olveidīgas, gar malām nedaudz robotas. Aug upju krastos, ceļu malās, pļavās, tīrumu malās. Galveno kārt izmanto kā barību lopkopībā. Pārdozējot dzīvniekiem var rasties saindēšanās, īpaši trušiem un cūkām. Augu izmanto kā dabisku krāsvielu, lai krāsotu audumus zaļā krāsā. Kaltētas lapiņas izmanto kā piedevu zupām, pievieno cepot maizi, pagatavo tējas, svaigas – pievieno salātiem, vārītas – lieto kā spinātus. Satur daudz nektāru, no kā bites ievāc medu.

ĀRSTNIECISKĀ IEDARBĪBA TAUTAS MEDICĪNĀ

Sarkano āboliņu izmanto kā atkrēpotāju līdzekli pie garā klepus, pret drudzi, saaukstēšanās slimībām, bronhiālo astmu, bronhītu, aizdusu, galvas reiboņiem, mazasinību un tāpat arī kā diurētisku, urīndzenošu, žultsdzenošu, pretsklerozes, asiņošanas apturošu, brūču dziedējošu, sāpju mazinošu, pretaudzēju un antiseptisku līdzekli. Aizkavē holesterīna uzkrāšanos asinīs, attiecīgi profilaktisks līdzeklis pret aterosklerozi. Jaunas, maigas sarkanā āboliņa lapas var lietot pārtikā tāpat kā spinātus. Agrākos laikos pulverī saberztas kaltētas āboliņa lapas pievienoja rudzu maizes mīklai un siera masai. Kirgīzijā sarkanā āboliņa lapas ir nacionālais ēdiens, bet Kaukāzā skābē neizplaukušas ziedu galviņas, ko ziemā lieto salātu vietā. Baltā āboliņa ziedi ir vieni no «sieviešu zālītēm» – noder dzimumorgānu iekaisumu un nevēlamu izdalījumu gadījumā. Ar to ārstē arī tuberkulozi un saaukstēšanās slimības. Sagatavo tāpat kā sarkano āboliņu. Sarkanā un baltā āboliņa novārījumus vēl izmanto dziednieciskām vannām. Sevišķi ieteicams cilvēkiem, kuriem uz ķermeņa ir strutainas pumpas un bieži parādās augoņi. Ar āboliņu ziedu tēju skalo iekaisušas acis. Pateicoties sastāvā esošajām miecvielām izmanto gļotādu saslimšanu gadījumos, arī kuņģa – zarnu trakta (caurejas gadījumā). Pielieto kā lielisku asinsattīrošu līdzekli. Blakus efekti nav novēroti. Reimatisma un podagras gadījumā efektīgāk ir lietot balto āboliņu. Palīdz maziem bērniem kuņģa – zarnu trakta darbības traucējumu gadījumā, īpaši vēdergraižu gadījumā vasaras periodā. Antibakteriālo īpašību dēļ izmanto mutes dobuma skalošanai.
Gan sarkanais, gan baltais āboliņš ir ar antisklerotisku iedarbību. Āboliņam ir laba asins tīrītāja slava. Āboliņā esošās vielas paaugstina organisma izturību pret infekcijām, kā arī kavē ļaundabīgo audzēju attīstību. Āboliņa ēteriskajai eļļai ir pretiekaisuma, pretsāpju, urīndzenoša un atkrēpojoša iedarbība. Ziedu un lakstu uzlējumu lieto kā labu atkrēpotāju klepus, bronhīta, astmas un bronhiālās astmas ārstēšanā. Āboliņš ir sviedrējošs pretdrudža līdzeklis drudža un saaukstēšanās gadījumā. Lieto arī urīnpūšļa un prostatas iekaisuma mazināšanai.

• Svaigas lapas vai lapu sula. Ārīgi izmanto asiņošanas apturēšanai, brūču dziedēšanai, kā arī abscesu un reimatisko sāpju gadījumos. Noder arī ādas strutainu iekaisumu dziedēšanai, ausu un acu iekaisumu gadījumos. Izmanto arī ārstniecisko vannu pagatavošanai bērniem rahīta gadījumā.
• Ūdens – spirta uzlējums. Izmanto kā papildlīdzekli tuberkulozes ārstēšanā.
• Sakņu novārījums. 20 g sasmalcinātas, svaigas saknes, 1 gl ūdens. Vāra ūdens peldē 30 min, izkāš. Lieto olnīcu iekaisumu gadījumā, kā pretaudzēju līdzekli. Lieto pa 1 ēdk 4-5 reizes dienā pirms ēšanas.
• Lapu uzlējums. 1-2 ēdk sasmalcinātas lapas, 1 gl verdošs ūdens. Aplej, nostādina 40 min. Lieto mazasinības, C vitamīna nepietiekamības, galvas sāpju gadījumos, kā arī kā aterosklerozes profilaktisku līdzekli. Lieto pa 2 ēdk 2-3 reizes dienā pirms ēšanas.
• Ziedu uzlējums. 2 ēdk (50 g) sarkanā āboliņa ziedi, 0.5 l degvīns. Nostādina 10 dienas. Lieto apetītes uzlabošanai. Lieto pa 1 tējk pirms ēšanas 3 mēnešus ar 10 dienu pārtraukumu pēc katra mēneša.
• Ziedu novārījums. 1 tējk ziedi, 1 gl verdošs ūdens. Vāra ūdens peldē 5 min. Lieto apetītes uzlabošanai. Lieto pa 1 ēdk 4-5 reizes dienā.
• Ziedu uzlējums. 2 ēdk ziedi, 1 gl verdošs ūdens. Aplej, nostādina 1-2 stundas. Lieto strutainu brūču dziedēšanai un kopšanai.
• Ziedi un lapas. Svaigus ziedus un lapas pieliek svaigām brūcēm, veicina ātrāku sadzīšanu.
• Ziedu uzlējums. 4-6 kaltētas ziedu galviņas, ¼ l verdošs ūdens. Aplej, nostādina 15 min. Saldina ar medu. Asins attīrīšanai lieto 2-3 tējas tasītes dienā 4-6 nedēļas.