Galvenokārt prostatu skar trīs kaites: infekcijas, palielināšanās un vēzis.
Mūsdienās vīrieši cenšas ārstu apmeklēt savlaicīgi. Ja ārstēšanu atliek uz vēlāku laiku, tā var kļūt daudz sarežģītāka, ilgāka un nereti pat neiespējama. Tādēļ šajās lapās cenšamies paskaidrot, kas ir urinācijas traucējumi un kā tos novērst, lai veselība netiktu apdraudēta.
Tā ir infekcija, prostatas dziedzeru bakteriāls iekaisums. Urīna kanālā un urīnpūslī vienmēr atrodas baktērijas vai citi mikroorganismi, parasti tie paši, kuri atrodas zarnu traktā. Tie katru brīdi mēģina iekļūt pa urīnkanālu urīnpūslī, bet regulāri tiek izskaloti ārā ar urīna strūklu.
Noteiktos apstākļos (izdalās maz urīna, svīstot vai maz uzņemot šķidrumu; slimību gadījumā pazeminās organisma pretestības spējas; neparasti agresīvs mikroorganisms, venēriskās infekcijas) līdz prostatai, urīnpūslim nokļūst daudz vairāk mikroorganismu, tāpēc attīstās infekcija. Parasti urīnpūslis ar to tiek galā pats, baktērijas izskalojot. Bet no prostatas tās nevar izskalot - caur prostatu urīns izplūst tikai cauri, neizskalojot dziedzerus, kuri ir kā izlocītas caurulītes.
Parasti prostatīts ir viegla saslimšana, un liela daļa vīriešu tai pat nepiegriež vērību. Prostatītam raksturīgas dažāda stipruma trulas sāpes starpenē, vēdera lejasdaļā, tās tiek izstarotas uz muguru; sāpes ir pārejošas un pēc laika atkal atkārtojas. Var arī būt urinācijas traucējumi: biežāka urinācija, kairinājuma sajūta urinējot, sakarā ar prostatas pietūkumu grūtāk izspiest urīnu. Tie ir urīnpūšļa kairinājuma simptomi, jo prostata atrodas zem urīnpūšļa un kairina to. Baktērijas no prostatas nokļūst urīnpūslī, radot papildu kairinājumu; dažreiz tās pa sēklas vadu tiek līdz oliņas piedēklim, radot tā un oliņas iekaisumu (orhoepididimīts).
Kad iekaisums prostatā izārstēts, tajā paliek rētainas izmaiņas, kuras rada iespēju turpmāko infekciju attīstībai.
Prostatīts neveicina prostatas vēža attīstību. Nav arī speciālu faktoru, kuri sekmētu iespēju saslimt ar prostatītu.
- Prostatodīnija (prostatas sāpes)
- Labdabīga prostatas palielināšanās - LPP (BPH Benign Prostat Hyperplasia, Prostatas adenoma- sk. att.)
Vīriešiem ar gadiem prostata palielinās. Kapēc tas notiek lielākai daļai vīriešu, bet ne visiem, nav skaidrs. Prostatas attīstībai nepieciešams vīriešu dzimumhormons testosterons (bez tā nenotiek prostatas palielināšanās), bet ļoti augsts testosterona līmenis ne vienmēr novedīs pie LPP (testosterona līmenis katram vīrietim ir atšķirīgs).Palielināta prostata ne vienmēr rada sūdzības. Dažiem vīriešiem ir liela prostata un grūti urinēt, turpretim citiem liela prostata nerada nekādas problēmas; bet kāds nevar pačurāt arī ar maziņu prostatu. | |
Pirmās sūdzības parasti ir par vājāku urīna strūklu, ilgāku urinācijas laiku, lai iztukšotu urīnpūsli. Tas notiek tāpēc, ka prostata, kas apņem urīnkanālu, sāk to nospiest un pagarināt. Urīna strūkla izmainās lēnām, vairāku gadu laikā, tādēļ ne vienmēr tam tiek piegriezta vērība. Turklāt daudzi vīrieši uzskata, ka tā tam arī jānotiek. Ar laiku palielinātā prostata sāk kairināt urīnpūsli, uz tualeti jāiet arvien biežāk un tur jāpavada arvien vairāk laika. Sākumā urīnpūšļa muskulatūra uztrenējas un spēj urīnu izspiest caur sašaurināto kanālu, tomēr ar laiku iestājas dekompensācija, pēc urinācijas urīns paliek urīnpūslī, lai gan pacients domā, ka tas iztukšots. Atlieku urīna ar laiku var sakrāties tik daudz, ka tas sāk traucēt urīna evakuāciju no nierēm, tāpēc cieš nieru funkcija. Tā kā alkohols mazina muskuļu, arī urīnpūšļa, spēku, tad pēc iedzeršanām bieži rodas urinācijas grūtības, pat pilnīga aizture.Dažreiz prostata bez redzama iemesla pārstāj augt, tomēr pēc laika (pat daudziem gadiem) tās augšana var atjaunoties. Lielākā daļa pacientu nāk pie ārsta sakarā ar vāju urīna strūklu, grūtībām uzsākt urinēt, biežāku urināciju, pilināšanu pēc urinācijas. Ir arī tādi, kuri apmeklē ārstu sakarā ar komplikācijām, urīna aizturi (cistīts, prostatīts vai urīnpūšļa akmeņi). |
Visi vīrieši varētu saslimt ar prostatas vēzi, ja varētu tik ilgi nodzīvot. Saslimstības biežums pieaug, sākot ar 50 gadu vecumu, tad samērā strauji palielinās līdz 90 gadu vecumam. Jaunākiem vīriešiem šī slimība sastopama ļoti reti. Pētījumi pierādījuši, ka apmēram 15% vīriešu vecumā no 50 līdz 60 gadiem slimo ar šo slimību. Pēc 60 gadu vecuma prostatas vēzis ir konstatējams katram trešajam vīrietim, pēc 70 gadu sasniegšanas jau 40% ir slimi. 90-gadīgajiem gandrīz katram prostatā ir konstatētas vēža šūnas.
| Svarīgi apzināties, ka prostatas vēzis sākuma stadijās attīstās lēni un gandrīz bez simptomiem. No slimības sākuma līdz pirmajiem simptomiem var paiet vairāki gadi. Lēni attīstoties, audzējam lēni attīstās arī patoloģiskie simptomi. Šī iemesla dēļ lielākā daļa vīriešu tiem nepievērš pienācīgo uzmanību. Valda pat maldīgs uzskats, ka ir normāli, ja mūža otrajā pusē vīriešiem rodas urinācijas traucējumi - to dēļ nav jāuztraucas un nav jāgriežas pie ārsta. Daudzi vīrieši arī nesaprot, kas ir urinācijas traucējumi, un sāk domāt par ārstu tikai tad, kad vairs nepavisam nespēj izspiest urīnu.Nav zināms, kādēļ prostatas vēzis attīstās, bet ir skaidrs, ka tā attīstībai nepieciešams testosterons. Prostatas vēzi neizsauc prostatīts vai prostatas adenoma. Prostatas adenomas šūnas parasti attīstās ap urīnkanālu, bet vēža šūnas - pie dziedzera apvalka. Tas ļauj mums to atklāt, aptaustot dziedzeri caur taisno zarnu. | |||||||||
Slimības sākumā vēzis aug prostatā viena vai vairāku mezglu formā, kuri sāk palielināt dziedzeri. Tā kā tie attīstās dziedzera perifērijā, ne vienmēr rodas urinācijas traucējumi (I un II stadija; sk. att.). Tādēļ jāpievērš uzmanība jebkurai nepatīkamai sajūtai ap prostatu. Vēzis sāk arī cauraugt prostatas kapsulu un ieaugt blakus orgānos. Tā šūnas pamazām iekļūst limfātiskajā sistēmā, un, nometinoties limfmezglos, tajos sākas metastāzes. Nokļūstot vēža šūnām venozajā un arteriālajā asinsritē, metastāzes attīstās kaulos, kas ir ļoti raksturīgi šai slimībai; retāk metastāzes rodas plaušās un citos orgānos (III un IV stadija; sk. att.). Kaulu metastāzēm raksturīgas sāpes, jo normālie kaulaudi sevī it kā iespīlē šo metastāzi.Par iespējamību atbrīvoties no šīs slimības var runāt tikai tās agrīnajās stadijās (I un II), kad audzējs vēl nav izplatījies ārpus orgāna robežām. Ārstējoties, pēc dažādu autoru datiem, 75% I un II stadijas slimnieku nodzīvo vairāk nekā 5 gadus, puse - vairāk nekā 10 gadus un 30% dzīvildze ir lielāka par 15 gadiem. Protams, jāņem vērā, ka daudzi saslimuši jau cienījamā vecumā, un nāves iemesls ne vienmēr ir bijis vēzis. Ja slimības ārstēšana uzsākta tikai vēlīnā stadijā, cerību uz labvēlīgu prognozi nav daudz. Tādēļ vislielākā uzmanība jāveltī vēža atklāšanai agrīnajās stadijās. Tas ļoti lielā mērā atkarīgs no pašu vīriešu attieksmes pret sava veselību. Svarīgākie izmeklējumi, lai atklātu prostatas vēzi, ir: digitāli rektālā izmeklēšana (kad ārsts caur taisno zarnu aptausta dziedzeri), asins analīze, prostatas ultraskaņas izmeklēšana, kompjūtertomogrāfija (CT) un kaulu scintigrāfija. |
Vīrišķības etalons.