Mūsu dzīve ir nesaraujami saistīta ar apkārtējo dabu un galvenokārt ar augu valsti. Kad mēs baudām plaukstošo pumpuru, lapu un ziedu smaržu un noslēpumaino, brīnumjauko un neatkārtojamo skaistumu mēs vienlaicīgi pieskārāmies mīlestībai, ko mums sniedz Debesis Zeme, Saule, Mēness, planētas un zvaigznes no bezgalīgā un mīklainā Visuma.
Debesis dod dzīvinošu lietu, mākoņus - sargātājus.
Zeme dod miglu, rasu, mīksto sniega segu, apakšzemes ūdeni -barības vielas.
Saule ar glāstošo staru siltumu sasilda un apgādā augus ar ārstnieciskās enerģijas plūsmu.
Mēness ar savu staru spēku izraisa noslēpumaino, spirdzinošo, dzīvību nesošo sulu kustību.
Zvaigznes ar savu maģisko mirgošanu ietin augu valsti noslēpumainībā.
Zeme dod miglu, rasu, mīksto sniega segu, apakšzemes ūdeni -barības vielas.
Saule ar glāstošo staru siltumu sasilda un apgādā augus ar ārstnieciskās enerģijas plūsmu.
Mēness ar savu staru spēku izraisa noslēpumaino, spirdzinošo, dzīvību nesošo sulu kustību.
Zvaigznes ar savu maģisko mirgošanu ietin augu valsti noslēpumainībā.
Cilvēks ir dabas daļa un ir atkarīgs no dabas parādībām un stihijām, no Visuma enerģijas spēka. Augi kā dzīvas antenas uztver Visuma enerģiju, pārveido to, nodrošina dzīvību uz mūsu planētas un tātad ietekmē cilvēka veselību un dzīvi. Katram augam piemīt sava īpaša enerģija, ko tas augot uzkrāj. Augam ir biolauks, kam piemīt ārstnieciska iedarbība uz cilvēka organismu.
Pateicoties šīm nenovērtējamajām dāvanām, cilvēks saskaras ar ārstniecības augu spēku, un šis spēks palīdz gan sakārtot savu iekšējo pasauli, gan atgūt veselību.
Pirmoreiz šī sajūta man radās pusaudža gados pļavā. Es stāvēju šī neierobežotā plašuma vidū - viena, zem milzīgās, dzīvās debess. Karstais jūlija gaiss bija tik biezs no reibinošām dažādu zāļu smaržām, šķiet, ka to varētu smērēt uz sviestmaizes. Un pēkšņi es apjautu sevi šajā pļavā, it kā uz Dieva siltās, sastrādātās plaukstas, kā bezgala dārgu pērli.
Vienīgi bērnībā mēs izjūtam tik pilnīgu saplūšanu ar dabu un tādu uzticību pret apkārtējo pasauli. Tikai bērnībā mēs tik stingri stāvam uz zemes un tik tuvu mums ir dzīva un vērīga debess. Tikai bērnībā mēs vēl dzīvojam harmonijā ar šo pasauli un nenovēršamies no tās ikdienas steigā.
Ikdienas steigā cilvēks, pašam negribot, bieži vien jūtas dzīves grūtību nomākts, it kā zemes smaguma pieliets. Tikai retam izdodas ikdienas steigā paturēt dzīvu bērnu dienu sajūsmu un prieku, īpaši pilsētās dzīvojošo nogurdinātajam ķermenim un garam ir nepieciešama atpūta un miers. Pilsētā debess ir tālu, tālu, tā nav dzīva - it kā tā būtu vienaldzīgs vērotājs. Atstājot pilsētas mūrus un atrodoties brīvā dabā, cilvēks ir tuvāk debesīm un var sajust zemi zem kājām. Tikai ārpus pilsētas cilvēks var atjaunot saites ar dabu, sajust enerģijas apmaiņu, papildināt savus enerģijas krājumus un atgūt spēku. Acumirklī caur cilvēku izplūst vistīrākās enerģijas straume. Šajā mirklī cilvēkā notiek enerģijas pieplūdums, un šis spēks aizskalo pilsētas rūpes un raizes, padarot tās sīkas un bezjēdzīgas. Dzīve iegūst jaunas krāsas, uzplaukst un pārveidojas, un cilvēkam ir iespēja skatīties uz pasauli ar citādām acīm. Daba ir mūsu glābējs, palīgs un stiprinātājs.
