Jau senie romieši svaigumam un aromātam savām iecienītajām vannām pievienojuši lavandu. Droši vien tālab nosaukumā ir latīniskās izcelsmes "lava" ar mazgāšanas nozīmi.Par lavandas izcelsmes vietu uzskata Vidusjūras piekrasti, no kurienes šis augs izplatījās arī citās zemēs un nonāca gan kosmētikas kārbiņās, gan zāļu skapīšos un virtuves plauktos.
Lavanda ir populāra savas rūgtenās smaržas un ārstniecisko īpašību dēļ. Svaigā augā ir līdz 2 % ēterisko eļļu, lielākoties – ziedos. Tas ir galvenais iemesls, kādēļ lavandu audzē. Sastāvā ir arī vērā ņemams daudzums miecvielu un rūgtvielu.
Augam piemīt antibakteriālas, anestezējošas un nomierinošas īpašības. Lavandas ēterisko eļļu lieto bezmiega novēršanai, uzbudināmības, galvassāpju un stresa mazināšanai. Antibakteriālo īpašību dēļ ar to pat mēdz apstrādāt brūces, vienlaikus novēršot arī infekcijas iespējas. Tāpēc eļļa piemērota gan apdeguma sāpju remdēšanai, gan garīgā un fiziskā līdzsvara atjaunošanai. Īpaši plašs lietojums ir kosmētikā un aromterapijā – inhalācijām, to izmanto arī pirts rituālos.
Ar lavandu var iesmaržināt ne vien ūdeni vannošanās laikā, bet arī izmazgātu apģērbu. Izkaltēti lavandas ziedi palīdz no drēbju skapjiem aizbaidīt kodes
.Kaltēti lavandas stiebri ir tikpat smaržīgi kā ziedi, taču nav izskatīgi. Tādēļ tos var izmantot aromātiskos spilventiņos un novietot skapī, vannas istabā vai pie gultas. Telpu gaisa aromatizēšanai lavandu pievieno arī citu augu un garšvielu maisījumiem: lauram, rozei, majorānam, krustnagliņām, muskatriekstam.
Kulinārijā lavandas ziedus vai kātus bieži izmanto itāļu, franču un spāņu virtuvē. Tomēr daudziem pie specifiskās rūgtenās smaržas un garšas ir jāpierod. Ar lavandu aromatizē jēra gaļas sautējumu, zivju ēdienus, dārzeņu zupas, mērces, konditorejas izstrādājumus, bezalkoholiskos dzērienus, liķierus un vīnus. Lavanda labi sader ar dillēm, salviju un pupumētru. Kopā ar kadiķogām piemērota gaļas (sevišķi – medījumu) kūpināšanai.
