Cidonija

Cidonijas auga forma sastopama kā koks un krūms. Senatnē uzskatīja cidoniju par vienu no ābeles paveidiem. Vēsturnieki pieļauj, ka tieši cidonijas auglis bija tas ko Paris pasniedza mīlas dievietei -”Strīdus ābols”. Par cidonijas dzimteni uzskata Persiju. Senajā Grieķijā cidonija bija lielā cieņā, Solona likums paredzēja augļus obligāti lietot kāzu dienā, lai jaunlaulātajiem kopdzīve būtu tikpat jauka, kā cidonijas aromāts. Ieliek arī ledusskapī lai atsvaidzinātu gaisu. Senatnē augļus novietoja drēbju glabāšanas vietās, lai apģērbs gūtu patīkamu aromātu. Zinātniskais nosaukums cēlies no senās Kipras pilsētas Cidon vārda. Mūsdienās ir kultivētas aptuveni 400 cidoniju šķirnes.

Ziedi līdzīgi ābeļu ziediem. Zied pavasara otrajā pusē. Augļi – bumbierveida. Savvaļā sastopamas Aizkaukāzā, Irānā, Afganistānā, Armēnijā.

Cidoniju augļos ir daudz C vitamīna, apmēram 4 reizes vairāk nekā ābolos. Cidonijās satur pektīnvielas, skābes un minerālvielas. Cidoniju augļi labi uzglabājas arī bez īpašas konservēšanas. Sēklām ir viegla mandeļu garša.

Agro šķirņu augļus ievāc septembrī, bet vēlākas līdz ziemas sākumam. Augļi glabājas līdz februārim, vēlams 0-1 C temperatūrā. Glabājot skābā garša mazinās, bet palielinās aromāts. Augļi satur A provitamīnu, B1 , B2, C (49-75mg/100g), E, PP vitamīnus, cukurus, organiskās skābes (ābolskābi, citronskābi), kāliju, kalciju, magniju, fosforu, nātriju, dzelzi, miecvielas, fruktozi. 100 g augļos ir 1.5-5 g pektīnvielas. Bioloģiski aktīvās vielas un vitamīnus cidonijas satur vairāk kā āboli un bumbieri. Enerģētiskā vērtība 100 g – 38 kkl.

Visu cidoniju šķirņu augļus izmanto pārtikā, īpaši saldenās. Augļi izrāda labvēlīgu iedarbību uz psihi, tie uzmundrina, uzlabo garastāvokli, mazina galvas sāpes, stiprina sirdi, aknas, kuņģi, pastiprina apetīti, novērš nepatīkamu mutes aromātu. Salden-skābie augļi palīdz sliktas dūšas, vemšanas, sirdsritma traucējumu, caurejas, gastroenterītu, kollītu, hepatīta gadījumos. Skābākie augļi labāk nostiprina kairināta kuņģa darbību. Cidonijas sula labi palīdz spēcīgas aizdusas, asiņošanas, asiņu atkrēpošanas, slāpju, elpošanas ceļu saslimšanu, paģiru gadījumos. Lietojot augļu mīksto daļu aizcietējas vēdera izeja, tāpēc lieto nelielās devās vai vārītā veidā. Sēklu ekstraktu izmanto kā pretklepus, tonizējošu, sirds darbības uzlabojošu līdzekli. Ārīgi izmanto dažādu ādas kairinājumu un apdegumu gadījumos. Ieteicams lietot, ja darbs saistīts ar radioaktivitāti. Pielieto arī sklerozes profilaksei un ārstēšanai. Cidonijas spēj saistīt un izvadīt no organisma radioaktīvos elementus. Lapu novārījums pazemina asinsspiedienu, nostiprina asinsvadu sieniņas, aizkavē bronhiālās astmas lēkmes. Agļos un lapās esošajām miecvielām piemīt antibakteriāla īpašība. Sulai piemīt vispārspēcinoša, urīndzenoša, savelkoša un antiseptiska īpašība. Sulu lieto mazasinības gadījumā. Senā Austrumu medīcīna vēsta, ka cidonijas lietoja lai apturētu iekšējo orgānu asiņošanas. Tibetas medicīna vēsta, ka cidonijas ir labākais līdzeklis ausu saslimšanu gadījumos.

PIELIETOJUMS

• Sēklu uzlējums. Veselas sēklas, ūdens (5:100). Uzlējumam piemīt mīkstinoša iedarbība elpošanas ceļu saslimšanu gadījumos. Izmanto ādas apdegumu un plaisājošas ādas, acu iekaisumu kopšanai un dziedēšanai. Iekšķīgi lieto pa 1 ēdamk. 3-4 reizes dienā. Lieto bronhītu, asins atkrēpošanas, dzemdes asiņošanas gadījumos. Izmanto arī kakla skalošanai angīnas gadījumā.
• Deserts. 550 g cidonijas, 25 g medus, Pildījums: 80 g mandeles, 50 g rozīnes, 5 g cukurs. Krēms. 40 g kondensēts piens, 50 g sviests. Cidonijas iztīra no sēklām un pilda ar saputotu sviestu un medu. Vāra ūdens peldē 35-40 min. Atdzesē un ievieto rozīnes un mandeles. Pārlej ar krēmu.
• Deserts. 3 cidonijas, 3 ēdamk. rīsi, 1-2 ēdamk. cukurs, 0.5 gl. rozīnes, 3 ēdamk. sviests, 0.5 gl. valrieksti. Rīsus izvāra. Rozīnes aplej ar karstu ūdeni un nostādina 30 min. Piepilda cidoniju ar komponentiem un cep cepeškrāsnī. Pasniedz karstā veidā ar ievārījumu.
• Gaļas ēdiens. 400 g gaļa, 400 g cidonijas, 1 sīpols, 2 ēdamk. sviests, sāls, pipari, pētersīļu un diļļu zaļumi. Gaļu apcep un sautē, pievieno cidonijas, apceptu sīpolu, piparus. Sautē līdz ir gatavs.
• Cidoniju siers. 1 kg cidoniju beizenis, 300-400 g cukurs, 2-3 g citronskābe, nedaudz mandeles vai valrieksti vai lazdu rieksti, citrona vai apelsīna miziņa. Vāra līdz masa kļūst bieza, pievieno cukuru, vārīšanas beigās pievieno pārējos komponentus. Salej formā, kura ieziesta ar sviestu un atdzesē. Ietītu pergamentā glabā sausā, vēsā vietā.

Cidonijas ziemā var saglabāt arī svaigā veidā, turot cieši noslēgtā traukā. Augļa mīkstums nav sulīgs, bet gan stingrs un nedaudz pat saldeni sīvs. Ieteicams cidonijas kombinēt ar āboliem, ķirbjiem, burkāniem un brūklenēm. Konditorejā bieži izmanto cidoniju sulu, lai gatavotu želejveida konfektes un dažādas aromātiskās mērces, jo šo augļu mizas satur ēteriskās eļļas. Interesanti, ka cidonijas ir ne vien gardas, bet arī dziednieciskām īpašībām bagātas. Cidonija uzlabo apetīti, vielmaiņu un samazina holesterīna daudzumu asinīs. No cidoniju sēklām gatavo tējas uzlējumus, kas efektīvi palīdz, ja ir aizsmakums un klepus. Medicīnā cidoniju sulu lieto kompresēm, lai ārstētu grūti dzīstošas čūlas. Cidonijas augļi satur daudz organisko skābju (ābolu, citronu, vīna u.c.), šķiedrvielas, C vitamīnu, provitamīnu A, kā arī kāliju, dzelzi, kobaltu un citus mikroelementus. Tieši tāpēc cidoniju plaši lieto mazasinības gadījumos.

Bietes (parastās, galda)

Galda biešu savvaļas formu vēl tagad var sastapt no Vidusjūras līdz Melnās jūras piekrastei. Jau pāris tūkstošus gadu pirms mūsu ēras tās bija kļuvušas par kultūraugu, ko audzēja zemkopji gan senajā Babilonijā, gan Asīrijā un Persijā. Maz pamazām bietes izplatījās arābu zemēs, no turienes nonāca kā Afganistānā un Indijā, tā Grieķijā un Romas impērijā. Eiropā tās īpaši populāras kļuva 17. – 18. gadsimtā, taču tad kultivēja tikai galda un lopbarības bietes, visiem zināmās cukurbietes selekcionēja tikai 19. gadsimtā. Taču jau kopš vissenākajiem laikiem šo dārza augu lietoja ne tikai pārtikā, bet arī dziednieciskos nolūkos.

Jau 2000 gadus pirms mūsu ēras asīrieši, babilonieši, persieši zināja bieti kā dārzeni un dziedniecības augu. Bietes kultivēšana sākās vēlāk, 1000 gadus pirms mūsu ēras. Vecākā rakstiskā liecība, kurā ir aprakstītas lapu bietes ir datēts ar 722-711 gadiem pirms mūsu ēras. Eiropā – 500 gadus pirms mūsu ēras uzturā izmantoja tikai biešu lapas, bet Āzijā šajā laikā vairāk cieņā bija saknes. Visos laikos daudzām pasaules tautām bietes bija ārstniecisks produkts. Hipokrāts ir norādījis par bietes izmantošanu dažādu saslimšanu dziedēšanā, pievienojot tās dažādu augu maisījumiem. Visi kosmetologi iesaka dzert biešu sulu lai saglabātu sejas ādas svaigumu. Šī bietes īpašība arī bija zināma jau ļoti sen. Tajos laikos un arī mūsdienās skaistules uzskata, ka biešu sula attīra organismu no šlakām un saglabā kaistu figūras formu, uzmundrina garastāvokli, pastiprina dzīvesprieku. 1747. gadā vācu ķīmiķis biešu sastāvā atklāja saharozi, kā rezultātā bietes sāka izmantot cukura iegūšanai. Tika izveidotas speciālas šķirnes, kuras saturēja palielinātu saharozes daudzumu un bija rentabli izmantot rūpnieciskos nolūkos. Kaut gan jāpiezīmē, ka krietni senāk turki jau mācēja vārīt no bietēm cukura sīrupu. Cukurbietes tika kultivētas jau Napoleona valdīšanas laikā. Bet šī cukura cena bija daudz augstāka par medus cenu. Tāpēc parastā tauta ilgu laiku uzturā cukuru neizmantoja, to pielietoja galvenokārt ārstnieciskos nolūkos.

Bietes ir divgadīgs kultūraugs. Pirmajā gadā bietes saknenis izveido 0,4-0,9 kg masu un lapu rozeti. Ir baltās un sarkanās bietes. Baltajām bietēm piemīt lielākas dziednieciskās īpašības. Savvaļas bietes uzturā ir izmantotas jau ļoti sen. 2-1 tūkstošus gadus pirms mūsu ēras ir sākta kultivēt lapu šķirņu bietes Vidusjūras zemēs. Mūsu ēras sākumā sāka kultivēt sakņu šķirņu bietes. 16-17 gs. tika radītas galda un lopbarības šķirnes. 18 gs. no lopbarības šķirnēm tika izveidotas šķirnes kuras satur lielu cukura daudzumu.

Saknes miza parasti ir tumši sarkanā krāsā, bet var būt arī oranža, arī mīkstums biežāk ir sarkans ar vairāk vai mazāk izteiktiem baltiem vai gaiši sarkaniem gredzeniem, bet atsevišķām šķirnēm mīkstums ir dzeltens.
Galda biešu saknes forma variē no plakanas, apaļas līdz cilindriskai. Ēģiptes tipam saknes ir plakanas, Bordo – lielas, apaļi koniskas, Detroit – gandrīz apaļas. Atsevišķo šķirņu tipu veido šķirnes ar cilindrisku sakni.
Lapas ir veselas, gan gaiši, gan tumši zaļas, ar vairāk vai mazāk izteikto antociāna krāsojumu. Lapu kāti ir gari, lapas plātne lancetveida vai iegareni olveida, spīdīga.

PIELIETOJUMS TAUTAS MEDICĪNĀ

• Biešu sulu ieteicams lietot tikai pirms ēšanas, jo ieņemta pēc ēšanas tā var pastiprināt rūgšanas procesus kuņģa – zarnu traktā. Lai biešu sula neizraisītu nepatīkamas sajūtas, to pirms lietošanas uz dažām stundām ievieto ledusskapī. Dzerot var atšķaidīt ar ūdeni.
• Svaigas bietes. Nevārītas rīvētas bietes ļoti efektīvi palīdz pret vairogdziedzera kaitēm, aterosklerozi, mazasinību. Vēlams pieradināt organismu pie šī produkta, sākumā lietojot pa tējkarotei pie salātiem vai vinegreta.
• Novārījums. 1 kg sarīvētas bietes, vāra 2 litros ūdens, līdz šķidrums sāk kļūt «biezs». Dzer pa 1/2 gl. 5 reizes dienā pirms ēšanas. Lieto lai šķīdinātu žultsakmeņus.
• Sula. Sulu izmanto par palīglīdzekli, ārstējot kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas čūlu. Dzer pa 1/3 gl. 20 min pirms ēšanas 3 reizes dienā. Lietošanas kūre ilgst 10 dienas 2 – 3 reizes gadā.
• Sula. 3 ēdamk. svaigu biešu un kartupeļu sulu, nedaudz medus. Lieto pret bezmiegu, neirozēm, depresīviem garastāvokļiem un nervu kaitēm ik vakaru stundu pirms gulētiešanas.
• Sula. 1/4 gl. biešu sula, 1/4 gl. burkānu sula, 1/2 gl. ābolu sula un 1 ēdamk. seleriju sula. Šādu dzeramo lieto pusotru mēnesi jeb 6 nedēļas. Dos spēkus un piešķirs sejas ādai svaigumu rudens un ziemas tumšajā periodā.
• Sula. Vienādās devās biešu sula un kāpostu sula palielina darba spējas, samazina holesterīna daudzumu asinīs, neļauj attīstīties audzējiem. Par pēdējiem gan jāsaka, ka novērots – bremzēšana notiek tikai tik ilgi, kamēr lieto bietes.
• Sula. Vienādās daļās biešu, rutku un burkānu sulu un dzer pa 2 ēdamk. 3 reizes dienā pirms ēšanas. Lieto pie mazasinības, vielmaiņas traucējumiem, diabēta un spēku izsīkuma.
• Sula. Ir tautas medicīnas receptes, kas iesaka pilināt biešu sulu degunā pret iesnām – 5 – 7 reizes dienā.
• Etiķa uzlējums. Hroniska mandeļu iekaisuma vai angīnas gadījumā var sarīvēt bietes – piepildīt ar tām glāzi – un pārliet tās ar ēdamkaroti parastā galda etiķa, tad ļauj visam vairākas stundas pastāvēt (dažādos avotos minēts dažāds laiks – no 2 līdz pat 10 stundām). Nospiež šķidrumu un ar to skalo kaklu.
• Komprese. Ja satūkušas rokas vai kājas, tad sarīvē nomizotas bietes un kartupeļus un iegūto masu pieliek pie slimajām vietām, apliek ar celofānu, aptin ar kokvilnas vai frotē audumu un tā patur vismaz minūtes 20.
• Sejas maska. 1 svaigu kartupeļa sulu sajauc ar biešu sulu un kviešu miltiem, līdz iegūst biezam krējumam līdzīgu masu, ko biezā kārtā uztriepj uz sejas un pārklāj ar salveti, kas samitrināta biešu sulā. Masku tur 20 minūtes, tad nomazgā ar vēsu pienu, kam pielieta puse ūdens. Ieteicama ja āda lobās, ir apsaldēta vai iekaisusi.
• Biešu lapu aplikācijas. Vasarā pret galvas sāpēm var izmantot biešu lapas: tās labi saburza ar rokām un pieliek pie pieres – pēc minūtēm 15 nepatīkamās sajūtas galvā pāriet.

DZIEDNIECISKĀS ĪPAŠĪBAS UN ĶĪMISKAIS SATURS

• Bietes ir bagāts šķiedrvielu un bāzisko minerālvielu avots. Bietēs sevišķi daudz ir kālija, kalcija, magnija, fosfora. Bietēs ir arī dzelzs, cinks, mangāns, kobalts, kas ļoti nepieciešami asinsradei.
• Šis sakņaugs veicina zarnu darbību, tāpēc to iesaka, lai attīrītu organismu no sārņiem un sekmētu vēdera izeju.
• Ar bioloģiski aktīvajām vielām bagātākas ir biešu lapas un lapu kāti.
• Bietes ir ieteicamas nieru un urīpūšļa saslimšanu, hemoroīdu gadījumos.
• Biešu uztura vērtību nosaka vitamīnu saturs saistībā ar kāliju, jodu, dzelzi, olbaltumvielām un šķiedrvielām.
• Joda satura daudzumā bietes paliek iepakaļ tikai jūras kāpostiem, tāpēc ir labs līdzeklis pret aterosklerozi un lieliski uzlabo atmiņu.
• Bietes vitamīnus saglabā līdz pat pavasarim.
• Bietes satur līdz 2% olbatumu, 14,5% cukurus, sāļus – kālija, kalcija, magnija, fosfora.
• Bietes nesatur karotīnu, bet atšķirībā no burkāniem daudz vairāk askorbīnskābi.
• Biešu lapas mūsu senči vienmēr ir uzskatījuši par lietderīgu uztura sastāvdaļu.
• Galda bietes satur 8-15,5% cukuru, nelielu daudzumu organiskās skābes (ābolskābi un skābeņskābi), 25 mg/100 g c vitamīnu, B1, B2, P, PP vitamīnus. Svaigas jaunās biešu lapiņas C vitamīnu satur līdz 50 mg/100 g. 
• Biešu sastāvā ir komponenti kas samazina lukozes līmeni asinīs pēc pārtikas uzņemšanas.
• Biešu škiedrvielas paātrina uztura virzību pa kuņģa – zarnu traktu, kas samazina uzsūkšanās procesus, bet arī paātrina kaitīgo vielu izvadīšanu no organisma.
• Biešu sula samazina kancerogēno vielu aktivitāti. Tautas medicīnā sulu pielieto kā vieglu atslābinošu līdzekli. Lieto kā plaušu un taisnās zarnas vēža profilakses līdzekli.
• Bietes ir ieteicamas cilvēkiem kuriem ir paaugstināts risks miokarda infarkta un insulta attīstībai, jo pazemina holesterīna līmeni asinīs.