Ko izvēlēties - dabas līdzekļus vai ķīmiski sintezētos medikamentus ?
Katrā mājā ir nepieciešama aptieciņa, un tās saturs galvenokārt ir atkarīgs no tā, ar kādām hroniskām slimībām slimo ģimenē un kādus medikamentus ir ieteicis ārsts. Aptieciņā jābūt zālēm, kas nepieciešamas pirmās palīdzības sniegšanai un pēkšņas saslimšanas gadījumos. Mājas aptieciņā vēlams arī sarūpēt kaut vai dažus ārstniecības augus, kurus var izmantot slimību profilaksē vai nepieciešamības gadījumā arī slimību ārstēšanā, piemēram, sviedrējošas, gremošanas darbību normalizējošas, pretiekaisuma tējas un organisma imunitāti spēcinošas vitamīnu tējas.
Dabā ir ap 500 000 augu, un tikai apmēram 500 no tiem ir iekļauti dažādu valstu farmakopejās. Tautas medicīnā slimību ārstēšanai tiek izmantoti gandrīz visi konkrētā apvidū augošie augi.
Senajā Ķīnā zināja pat divas reizes vairāk augu, kurus var izmantot slimību ārstēšanā. Sena vēsturiska teika stāsta, ka 6. gadsimtā pirms mūsu ēras kāda dziednieka skolnieks, kas, pēc viņa paša domām, bija jau diezgan labi apguvis mākslu (tā agrāk sauca dziednieka prasmi jeb zināšanas) dziedināt cilvēkus, savam skolotājam jautāja, vai drīz pienāks laiks, kad viņš pats varēs uzsākt dziednieka praksi. Atbildes vietā skolotājs viņam lika doties ārpus pilsētas un atnest visu, kas varētu noderēt slimību ārstēšanai. Skolnieks atgriezās pilsētā pēc trim dienām un teica, ka uzdevumu izpildīt nav iespējams, tāpēc ka slimību dziedināšanā var izmantot visu, kas atrodams dabā: augus, minerālus, ūdeni, gaisu. Tieši tādu atbildi skolotājs arī gribēja sagaidīt no sava skolnieka un iecēla skolnieku dziednieku kārtā.
Vai patiesi augiem piemīt tik liels dziedinošs spēks?
Uz šo jautājumu slavenais šveiciešu ārsts Paracelss (1493-1541) sniedz šādu atbildi: "Katrai slimībai ir izaugusi sava zālīte. Jūsu pļavām, tīrumiem un mežiem ir jākļūst par jūsu aptiekām." Viņš bija pārliecināts, ka tur, kur dzīvo cilvēks, vienmēr var atrast augu, kurš palīdzēs izārstēties.
Ko tad izvēlēties - dabas vai ķīmiski sintezētos ārstniecības līdzekļus?
Ārstniecības augu iedarbība, salīdzinot ar sintētiski iegūtiem medikamentiem, ir lēnāka. Tie iedarbojas nevis uz slimības pazīmēm vai atsevišķu orgānu, bet gan uz organismu kopumā. (Ķīmiski sintezētie preparāti ārstē galvenokārt slimības pazīmes.) Ir zinātniski pierādīts, ka ārstniecības augu izvilkumiem, salīdzinot ar tām vielām, kuras iegūtas laboratorijās ķīmiskā ceļā, ir pat dažas principiālas priekšrocības, jo vielas, kas atrodas augos, ir radušās dzīvajās šūnās. Kaut gan starp augiem un dzīvniekiem ir būtiska atšķirība, tomēr to šūnām ir arī daudz kopīga ne tikai uzbūvē, bet arī bioķīmiskajos procesos, kuri norisinās augu un dzīvnieku organisma šūnās. Katras dzīvās šūnas pamatā, vienalga, vai tā ir augu vai dzīvnieku valsts izcelsmes šūna, ir vieni un tie paši organiskie savienojumi, tās pašas olbaltumvielas, tauki un ogļhidrāti.
Plašajā ārstniecības augu klāstā ir atrodamas gandrīz visas bioloģiski aktīvās vielas, kuras var labi konkurēt ar sintētiskajiem preparātiem. Vienu ārstniecības augu var arī aizvietot ar citu, un tas ļauj ārstniecības augus lietot ilgstoši, bez pieraduma sekām.
Lai cik iedarbīgi arī nebūtu sintētiskie preparāti, ilgstoši tos lietojot, diemžēl var rasties nevēlamas blakus parādības (blaknes). Pat lad, ja nav iespējams pavisam atteikties no tabletēm vai injekcijām, ārstniecisko augu lietošana dod iespēju samazināt to devas.
Nedrīkstētu tomēr pārspīlēt ārstniecības augu nozīmi un ignorēt sintētiskos preparātus, jo tie ir nepieciešami akūtas vai hroniskas slimības paasinājuma gadījumā, kad ārstniecības augus var lietot lietot tikai kā papildu līdzekli. Ārstniecības augu preparātiem ir liela nozīme slimību profilaksē un hronisku slimību miera periodā, lai novērstu slimības paasinājumu, tomēr uzskats, ka fitoterapija ir nekaitīga un ka ārstniecības augus var lietot bez ierobežojuma, ir maldīgs, tāpēc slimības gadījumā ir nepieciešama ārsta vai fitotera-peita konsultācija. Starp ārstniecības augiem ir arī indīgi augi, kurus lietojot, obligāti jāievēro to devas un pagatavošanas noteikumi.
Katram ārstniecības augam ir individuāla iedarbība. Piemēram, ugunspuķes tēja dzesē slāpes, mazina galvassāpes, novērš miega traucējumus, normalizē kuņģa darbību, īpaši, ja ir kuņģa čūla. Zemeņu lapu tēja ir vitamīnu avots, un tai ir arī pretsklerotiska iedarbība. Tomēr zinātnieku pētījumi ir pierādījuši, ka ārstniecības augu tējām vispiemērotākie ir vairāku augu maisījumi (satur divus viii vairākus ārstniecības augus). Šādas tējas ir ne tikai aromātiskākas un garšīgākas, bet satur arī dažādas bioloģiski aktīvās vielas. Organisms no šīm vielām pats atlasa tam nepieciešamos komponentus un iekļauj tos vielmaiņas procesā. Šie komponenti līdzsvaro viens otra iedarbību, un tādējādi nerodas nevēlama blakusiedarbība.
Augu tējas var lietot gan profilaktiski, gan slimību ārstēšanā. Profilaktiski tās var lietot, piemēram, aterosklerozes gadījumā, nervu sistēmas nomierināšanai, cukura līmeņa vai vielmaiņas regulēšanai. Tēju sastāvā ietilpst augi, kuri iedarbojas uz konkrētu orgānu vai organisma sistēmu. Cukura maiņas traucējumu novēršanai profilaktiski lieto tēju, kuras sastāvā ietilpst pupiņu vārsnes, nātre, pelašķis; pretsklerotiska iedarbība ir meža zemenei, kosai, avenei u.c.
Ārstnieciskie uzlējumi un novārījumi atšķiras no profilaktiskajām tējām ar to, ka tām ir izteikti ārstnieciska iedarbība. Tādas ir, piemēram, antimikrobās, žultsdzenošās, atkrēpojošās, pretiekai-suma, asiņošanu apturošās, brūces dziedinošās tējas.
Ārstniecības augu nozīme praktiskajā medicīnā arvien vairāk palielinās, jo ir izolētas un izpētītas daudzu augu biogēnās (bioloģiski aktīvās) vielas, noskaidrots to ķīmiskais sastāvs un iedarbība uz cilvēka organismu un uz dažādiem mikroorganismiem un vīrusiem. Augos ir atrodamas vielu grupas, kas rosina ēstgribu un normalizē gremošanas orgānu darbību; ietekmē sirds un asinsvadu darbību, nervu sistēmu, vielmaiņas un organisma aizsargsistēmas procesus; ārstē iekaisumus un brūces, veicina čūlu sadzīšanu utt. Par augu iedarbību uz cilvēka vai dzīvnieka organismu vēl ir daudz nezināmā, un zinātnieku uzdevums ir pētīt ārstniecības augus un atklāt to izmantošanas iespējas slimību profilaksē un ārstēšanā.
Mūsu senči pētīja augus bez mikroskopa un ķīmisko analīžu palīdzības. Viņi dzīvoja vienoti ar dabu un intuitīvi juta dzīvu saikni ar augiem. Droši vien nav neviena auga vai ziediņa, par kuru netiktu stāstīts leģendās, nostāstos, teikās vai dziesmās. Senāk cilvēki izmantoja plašu augu klāstu, lai izvairītos no slimībām, ārstētos, saglabātu veselību un spēku. Mūsu senči, lietojot ārstniecības augus, lika pamatu tautas medicīnai. Vērojot, kā ārstējas dzīvnieki, cilvēki iemācījās uzturēt savu veselību ar dabas piedāvātajiem līdzekļiem. Dzīvnieki nekļūdīgi atrod zālīti (augu), kas palīdz kādā konkrētā slimības gadījumā. Sākumā dzīvnieki atrod vientuļu vietu, kur var mierīgi atpūsties, pēc tam viņi izmanto dabas radītās zāles: augus un svaigu gaisu. Piemēram, ja dzīvniekam ir drudzis, viņš atrod ēnainu vietu ūdens tuvumā, tur mierīgi guļ, neko neēd, tikai bieži dzer, līdz viņa stāvoklis uzlabojas, bet dzīvnieks, kurš cieš no reimatisma, sameklē saules sasildītu vietu un guļ tik ilgi, kamēr sāpes pāriet.
Mēs bieži vien ignorējam vai arī pietiekoši nenovērtējam tās zināšanas, ko pirmatnējais cilvēks bija uzkrājis savos meklējumos, novērojumos un mēģinājumos ar augu palīdzību izārstēt sevi un savus tuviniekus no dažādām slimībām.
Neskatoties uz to, ka mūsdienās aptieku un veikalu plaukti ir pilni ar sintētiskajiem medikamentiem un uztura bagātinātājiem, sāk atdzimt interese par senām tautas tradīcijām, un zinātnieki šīs Tradīcijas pēta. Tautas medicīna ir liela un neatņemama cilvēces man-tojuma daļa, jo tā ne tikai piedāvā sekmīgu slimību ārstēšanu bez sintētiskajiem medikamentiem, bet ir arī filozofiska sistēma. Tautas medicīna ietver sevī racionālu zināšanu kompleksu par ārstēšanos ar augiem, racionālu uzturu, pirts ietekmi, arī pasaules uzskatu -skatījumu uz veselību un slimību, cilvēka attieksmi pret dabu utt. Vislabākos rezultātus jebkuras slimības ārstēšanā ar dabas līdzekļiem var sasniegt tikai tad, ja cilvēks saprot un pieņem mūsu senču filozofiju - cilvēka un dabas savstarpējo attiecību nozīmīgumu.
